Nav daudzi kuriem zināms tas, ka tajos tālajos gados Kuivižu un Viļķenes pasta nodaļas savā starpā bija savienotas ar Tomasa Edisona patentēto telegrāfu. Viļķēnieši sūtīja pieprasījuma telegrammas par vēja brāzmu maiņu jūrā, bet Kuivižas Telegrāfists vienmēr precīzi atbildēja. Tādās atbilžu reizēs Telegrāfists izgāja no pasta mājas, iedzēra šļuku pašbrūvēta dzērveņu liķiera, iebāza pirkstu mutē, tad to pacēla virs galvas, un pēcāk atkal iebāza mutē. Atgriežoties pie darba galda Telegrāfista seju rotāja par malku platāks smaids.

Tā tas bija arī todien, kad Kuivižu pastā ienāca privātā uzņēmuma «Augstvērtīga Beice» Naktssargs. Telegrāfists bija tikko nosēdies pie smalkās uzpariktes, bet atklātnīšu un pastmarku pārdevēja beigusi izlikt plauktā pagājušajā nedēļā piegādāto preci. Naktssargs novietoja savu līdzpaņemto lietussargu pie Telegrāfista darba galda un pievērsās pārdevējai, kura koķeti tina ap pirkstu matu cirtu. Jāpiezīmē, ka Naktssargs bija vienīgais visos Kuivižos, kuram bija neparasts lietussargs. Proti — tas tika dēvēts par korporatīvo lietussargu, jo bija viscaur sasūcies ar privātā uzņēmuma «Augstvērtīga Beice» ražotās beices aromātu.

Tajā pašā laikā, pa Viļķenes, kā ezerā iemesta akmens radītu vilnīšu, grubuļaino ceļu, uz sava velosipēda, kratījās ciema meteorologs — Meteorologs. Ar vienu roku viņš turējās pie stūres, bet ar otru roku, bažīdamies par priekšējo zobu drošību, pie lūpām virzīja alus pudeli. Viņš brauca uz pastu pēc telegrammas, lai pret vakaru varētu Viļķēniešiem paziņot gaidāmo laika prognozi.

Tikmēr Kuivižu pastā norisinajās vēsturiski notikumi.

Kamēr Naktssargs sajūsminajās par tikko nopirkto atklātnīti ar Filimona Munda kupleju «Самоед» un baltiem krītiņiem uzzīmēto suni, tikmēr Telegrāfists, pagriezis skaļāk telegrāfa uzparikti, sāka rakstīt telegrammu.

"Šodien Kuivižos stipras aukas..."

Te pēkšņi, kā pirms samaņas zaudēšanas, viņam aizmiglojās skatiens un prāts ietinās pelēkā dūmakā. Tā arī netapa skaidrs vai tas bija dēļ Naktssarga spožās ķiveres un ķiteļa pogām, kas varēja apžilbināt Telegrāfista acis, vai dēļ korporatīvā lietussarga ar privātā uzņēmuma «Augstvērtīga Beice» ražotās beices aromātu, kas bija nolikts turpat, deguna galā, zem darba galda.

Tā arī neatjēdzies no iegūtā stāvokļa, Telegrāfists turpināja savu darbu.

"...kas ilga turpat vai pusgadsimtu..."

Tobrīd Viļķenē savu ceļu uz pastu turpināja meteorologs — Meteorologs. Braucot kratījās un kratoties brauca, ik pa brīdim uztraukdamies par priekšējo zobu drošību, un murminādams vārdus " Miķeļi, Māras, Pēteri, Laidene...". Meteorologam patika savā nodabā uzskaitīt visus svinamos svētkus, jo šī nodarbe viņam atgādināja par tām izdarībām, ko viņš izveica šajās dienās. Proti — katros svētkos viņš sēdās uz sava velosipēda un, Viļķēniešu ovāciju pavadīts, veica goda braucienu cauri ciemam. Vienā rokā turēdams paša pītu kulīti ar alus pudelēm, bet otrā atvērtu pudeli, ko, uztraukdamies par priekšējo zobu drošību, lēnām lika pie lūpām. "...Jēkabi, Labrenči, Katrīnas, Andreji, Teņi un Meteņi...". Šajā ceremonijā viņam labpatika redzēt ciema garīdznieku, kurš stavēja uz baznīcas pakāpieniem riebumā savilktu ģīmi un šūpodams galvu kā pulksteņa pendeli.

Bet Telegrāfists turpināja un turpināja, kopumā pārraidot 743 vārdus.

"...atdarinot putnu dziedāšanu..."

Un Meteorolgs piebrauca pie pasta, un saņēma savu telegrammu.

"Šodien Kuivižos stipras aukas...kas ilga turpat vai pusgadsimtu...atdarinot putnu dziedāšanu...Vienīgā Tita Lukrēcija Kāra biogrāfija ir viņa poēma, kas par savu autoru būtībā nesniedz nekādu informāciju. ... Lukrēcija poēma atspoguļo autora tieksmi pēc fiziska un garīga miera...".

— Kad tavu Pelnu dienu! — Meteorologs iesaucās. — Atkal viņš jaucis pašbrūvēto dzērveņu liķieri ar privātā uzņēmuma «Augstvērtīga Beice» ražotās beices aromu. Pagāns tāds!

Un tā radās spēle «Pagāns tāds», ko Kuivižas iedzīvotāji un Viļķēnieši spēlēja ilgi un laimīgi, līdz neieviesa telefonu.